LIEPĀJNIECE.
Es vairs neatceros, kā es te nonācu. Nu jau dienas sajukušas. Vai man kādreiz bija mājas? Varbūt bija. Tā jau reizēm gadās. Toties tagad mana dzīve ir krāšņa. Man patīk sabiedrība. Es mīlu katru rītu aiziet uz autobusu pieturu. Man nav bail no cilvēkiem. Tieši otrādi, pie viņiem es rodu siltumu. Man jau ir pāris draugu. Viņi man atnes ēst, samīļo mani. Par to es esmu bezgala pateicīga. Es cenšos viņus iepriecināt ar savu klātbūtni. Pēc šī rīta cēliena es dodos savās gaitās. Nevienam nav jāzina, ko es daru visu atlikušo dienu. Galvenais ir tas, ka es iepriecinu citus. Es mīlu savu rīta cēliena autobusa pieturu un tās cilvēkus. Es mīlu šo vietu, ielu, rajonu, pilsētu. Iepazīstieties, es esmu pieturas kaķis. Īstena liepājniece.
