Meitene ar tasi
tai grāmata rokā
ik dienu, ik nakti
tai grāmatā
ir draugi un radi
tai meitenei ar tasi.
Es būšu kā putns
es lidošu
vērošu
pasauli no putna lidojuma
un baidīšos
tikai no ātrā kaķa.
Es būšu rīta rasa
skaidra un trausla
kā neaptraipīta dvēsele.
Es būšu klusums
it kā nekas
liels
tika septiņi burti
bet es spēšu lauzt troksni.
Es būšu kafijas smarža
modināšu tevi
no rīta
būšu stipra un paliekoša.
Es būšu paliekoša!
19.04.14
Dienā manī sadīgst nezāles, bet naktī es tās izravēju.
es lidošu
vērošu
pasauli no putna lidojuma
un baidīšos
tikai no ātrā kaķa.
Es būšu rīta rasa
skaidra un trausla
kā neaptraipīta dvēsele.
Es būšu klusums
it kā nekas
liels
tika septiņi burti
bet es spēšu lauzt troksni.
Es būšu kafijas smarža
modināšu tevi
no rīta
būšu stipra un paliekoša.
Es būšu paliekoša!
19.04.14
Dienā manī sadīgst nezāles, bet naktī es tās izravēju.
05.05.14
Pa visu virtuve grīdu ir ķirši. Un es nemaz nesteidzos tos salasīt. Ir forši būt tādā kā ‘’ķirsī’’.
Un baloži zina, ka šajā dzīvoklī dzīvo kaķis. Un viņi zina, ka kaķis nekad netiks tiem klāt. Un tāpēc tie baloži droši staigā pa palodzi un dūdina un kaķis iet vai ārā no ‘’rāmjiem’’, bet pārāk tuvu tiem putniem neiet.
Man patīk melnbaltas filmas. Tās rada fantāziju. Tu pats vari izdomāt kādā krāsa ir cilvēku acis, mēbeles un dvēseles.
Un tad sliktie varoņi nav nemaz tik melni un labie varoņi nav nemaz tik balti.
Jo visi ir vienādi- melnbalti, baltimelni. Atkarībā no kuras puses skaties.
Pa visu virtuve grīdu ir ķirši. Un es nemaz nesteidzos tos salasīt. Ir forši būt tādā kā ‘’ķirsī’’.
Un baloži zina, ka šajā dzīvoklī dzīvo kaķis. Un viņi zina, ka kaķis nekad netiks tiem klāt. Un tāpēc tie baloži droši staigā pa palodzi un dūdina un kaķis iet vai ārā no ‘’rāmjiem’’, bet pārāk tuvu tiem putniem neiet.
Man patīk melnbaltas filmas. Tās rada fantāziju. Tu pats vari izdomāt kādā krāsa ir cilvēku acis, mēbeles un dvēseles.
Un tad sliktie varoņi nav nemaz tik melni un labie varoņi nav nemaz tik balti.
Jo visi ir vienādi- melnbalti, baltimelni. Atkarībā no kuras puses skaties.
06.07.14
Viņš ir dzejnieks un raksta dīvainu dzeju par kailām sievietēm, padauzām un vientuļām mātēm ielas gaismā. Viņš dzīvo bēniņu dzīvoklī un viņam gandrīz nekad nepietiek naudas. Viņš mīl meiteni, kas strādā kafijas veikaliņā. Viņam ir resns kaķis bez vārda un pilns skapis ar rūtainiem krekliem.
Sievietes viņu dievina.
Laikam.
Viņš ir dzejnieks un raksta dīvainu dzeju par kailām sievietēm, padauzām un vientuļām mātēm ielas gaismā. Viņš dzīvo bēniņu dzīvoklī un viņam gandrīz nekad nepietiek naudas. Viņš mīl meiteni, kas strādā kafijas veikaliņā. Viņam ir resns kaķis bez vārda un pilns skapis ar rūtainiem krekliem.
Sievietes viņu dievina.
Laikam.
08.08.14
Šodien neko negribas. Vienkārši gulēt gultā un skaitīt puķes uz tapetēm. Bet varbūt gribas tik daudz, ka nevar saprast no kura gala sākt?
Gribas lielu klēpi ar rudzu puķēm un vēl gribas rudeni, un dzestru peldi arī gribas.
Un vēl pieelpot pilnas plaušas ar vasaras gaisu, tā, lai pietiek vēl līdz nākamajam gadam.
10.08.14
Esmu astronauts izmests Visumā. Dzīves lielajā misijā.
Pagājušo nakti es sapņoju, ka esmu cietumā, kur viss ir zils. Cilvēki, asaras un pat vārdi.
Šodien neko negribas. Vienkārši gulēt gultā un skaitīt puķes uz tapetēm. Bet varbūt gribas tik daudz, ka nevar saprast no kura gala sākt?
Gribas lielu klēpi ar rudzu puķēm un vēl gribas rudeni, un dzestru peldi arī gribas.
Un vēl pieelpot pilnas plaušas ar vasaras gaisu, tā, lai pietiek vēl līdz nākamajam gadam.
10.08.14
Esmu astronauts izmests Visumā. Dzīves lielajā misijā.
Pagājušo nakti es sapņoju, ka esmu cietumā, kur viss ir zils. Cilvēki, asaras un pat vārdi.
24.08.14
Naktī manu istabu piepilda ēnas un tumsa. Ēnas neļauj man gulēt, tās grābstās ,bāž savus tumšos, vēsos purnus man sejā un pūš savas simts gadus sastāvējušas elpas. Man gribas kliegt, bet es nekliedzu, gan pāries. Drīz ausīs gaisma un ēnas pazudīs. Līdz nākamajai naktij.
Šonakt es neguļu.
Naktī manu istabu piepilda ēnas un tumsa. Ēnas neļauj man gulēt, tās grābstās ,bāž savus tumšos, vēsos purnus man sejā un pūš savas simts gadus sastāvējušas elpas. Man gribas kliegt, bet es nekliedzu, gan pāries. Drīz ausīs gaisma un ēnas pazudīs. Līdz nākamajai naktij.
Šonakt es neguļu.
30.08.14
Un Amors nevar iemīlēties, jo nav jau neviens, kas viņu sašauj. Un šaut pašam sev? Tā jau būtu pašnāvība.
Un Amors nevar iemīlēties, jo nav jau neviens, kas viņu sašauj. Un šaut pašam sev? Tā jau būtu pašnāvība.
18.07.14
Skudras ar basām pēdām.
Skudras ar basām pēdām.
Bez piecpadsmit sešos pienāk mazs, nobružāts autobuss ar iekšējo dizainu kā Padomju laikos. Autobuss grab un velkas lēni, liekas šis ceļš no tā izsūks pēdējo spēku un mehānisko dvēselīti. Bet ko tur daudz par autobusu.
Izbraukt no pilsētas lietainā laikā ir visai patīkami, jo var cerēt, ka 30 kilometrus tālāk būs sauss un silts. Bet kas gan tev dos?! Izkāpjot no nabaga autobusa un novēlot tam labu ceļa vēju, redzu slapju granti un lielas, brūnas peļķes. Tā vien gribas lekt peļķēs, bet nevar. Kājas paliek slapjas jau no garās zāles un grants ceļa.
Kāda govs no pļavas padod sveicienu, es tai atpakaļ- Mū. Govs tik nopurina galvu un gremo tālāk zāli. Redzot, ka ar manu sabiedrību govij nepietiek, dodos vien tālāk.
Ieeju priekšnamā, tur mani sagaida mazs, apaļš, melns taksītis, apošņā mani kārtīgi un kad tieku atzīta par pazīstamu, tieku laista tālāk mājās. Omes mājas smaržo pēc pankūkām, zāļu tējas un putekļiem. Māju sajūta mani pārņem kā tāda liela, bieza vilnas sega, kam patīkami piekļauties.
Ēdu ķiršus pilnām saujām, kauliņi tik birst un birst no manas mutes kā solījumi no Pārpilnības raga. Sacenšos ar strazdiem, kurš pirmais visus ķiršus noēdīs. Bet , ak vai, tik uz mirkli novērsies un trīs koki jau ir tukši. Bet ko gan es viena pret simtiem strazdu?
Vakaros pēdas mazgāju rasā. Nezinu vai ir tīras, toties sajūtas ir ļoti patīkamas un var vērot sauli norietam un klausīties siseņus sisinām. Jā, siseņos es varu caurām dienām klausīties.
Guļu pie atvērta loga, svaigs gaiss un patīkams vēsums. Redzu visu sētu un visu plašumu, līdz pat horizontam. Pie auss murrā vecais runcis un jā, ir labi.
Un tālāk jau dienas sajaukušās juku jukām. Kad upenēs gāju, kad salātu rindas no nevēlamiem augiem attīrīju, kad gluži vienkārši laiski gulēju zem ābeles, dzēru kafiju un lasīju žurnālus. Laukos tas laiks skrien savādāk, saudzīgāk.
Un tā tās dienas paiet. Un pienāk brīdis, kad jākrāmē soma un jāčāpo uz pieturu. Labi, ka nav lijis, citādi šoreiz es nenoturētos un lektu peļķēs, lai tur vai kas.
Eju un jūtu saulīte muguru sakodusi. Viss sarkans kā tādam vārītam vēzim.
Skatos tālumā, kā tāds mazs, neatlaidīgs darba rūķis ripo šurp mans mazais autobuss.
Kur palika skudras ar basām kājām? Ak, tas patiesībā ir pavisam cits stāsts. Un tomēr, lai kur tu laukos spertu savu baso kāju, uzmanies, varbūt pa zemi skraida skudras, kurām arī basas kājas.
12.08.14
Māt, pos savus dēlus
kā skaistus tēlus,
Laid tos ceļā tālā
vakarā vēlā,
Lai tie spēku no zemes rod
un drosmi dieviem zog.
Izbraukt no pilsētas lietainā laikā ir visai patīkami, jo var cerēt, ka 30 kilometrus tālāk būs sauss un silts. Bet kas gan tev dos?! Izkāpjot no nabaga autobusa un novēlot tam labu ceļa vēju, redzu slapju granti un lielas, brūnas peļķes. Tā vien gribas lekt peļķēs, bet nevar. Kājas paliek slapjas jau no garās zāles un grants ceļa.
Kāda govs no pļavas padod sveicienu, es tai atpakaļ- Mū. Govs tik nopurina galvu un gremo tālāk zāli. Redzot, ka ar manu sabiedrību govij nepietiek, dodos vien tālāk.
Ieeju priekšnamā, tur mani sagaida mazs, apaļš, melns taksītis, apošņā mani kārtīgi un kad tieku atzīta par pazīstamu, tieku laista tālāk mājās. Omes mājas smaržo pēc pankūkām, zāļu tējas un putekļiem. Māju sajūta mani pārņem kā tāda liela, bieza vilnas sega, kam patīkami piekļauties.
Ēdu ķiršus pilnām saujām, kauliņi tik birst un birst no manas mutes kā solījumi no Pārpilnības raga. Sacenšos ar strazdiem, kurš pirmais visus ķiršus noēdīs. Bet , ak vai, tik uz mirkli novērsies un trīs koki jau ir tukši. Bet ko gan es viena pret simtiem strazdu?
Vakaros pēdas mazgāju rasā. Nezinu vai ir tīras, toties sajūtas ir ļoti patīkamas un var vērot sauli norietam un klausīties siseņus sisinām. Jā, siseņos es varu caurām dienām klausīties.
Guļu pie atvērta loga, svaigs gaiss un patīkams vēsums. Redzu visu sētu un visu plašumu, līdz pat horizontam. Pie auss murrā vecais runcis un jā, ir labi.
Un tālāk jau dienas sajaukušās juku jukām. Kad upenēs gāju, kad salātu rindas no nevēlamiem augiem attīrīju, kad gluži vienkārši laiski gulēju zem ābeles, dzēru kafiju un lasīju žurnālus. Laukos tas laiks skrien savādāk, saudzīgāk.
Un tā tās dienas paiet. Un pienāk brīdis, kad jākrāmē soma un jāčāpo uz pieturu. Labi, ka nav lijis, citādi šoreiz es nenoturētos un lektu peļķēs, lai tur vai kas.
Eju un jūtu saulīte muguru sakodusi. Viss sarkans kā tādam vārītam vēzim.
Skatos tālumā, kā tāds mazs, neatlaidīgs darba rūķis ripo šurp mans mazais autobuss.
Kur palika skudras ar basām kājām? Ak, tas patiesībā ir pavisam cits stāsts. Un tomēr, lai kur tu laukos spertu savu baso kāju, uzmanies, varbūt pa zemi skraida skudras, kurām arī basas kājas.
12.08.14
Māt, pos savus dēlus
kā skaistus tēlus,
Laid tos ceļā tālā
vakarā vēlā,
Lai tie spēku no zemes rod
un drosmi dieviem zog.
10.01.15
Es piedzimu krītošu zvaigžņu putekļos. Nokritu uz zemes kā degoša lāpa. Baidījos- nekad vairs nelidošu. Likās, pēc kritiena ir tik grūti piecelties. Bet, te nu es esmu, ar svaigi izaugušiem spārniem. Dažbrīd vēl jūtu kritiena rētas, bet tās jau ir sadzijušas. Tik vien kā sudraba pavedieni uz manas ādas.
Es piedzimu krītošu zvaigžņu putekļos. Nokritu uz zemes kā degoša lāpa. Baidījos- nekad vairs nelidošu. Likās, pēc kritiena ir tik grūti piecelties. Bet, te nu es esmu, ar svaigi izaugušiem spārniem. Dažbrīd vēl jūtu kritiena rētas, bet tās jau ir sadzijušas. Tik vien kā sudraba pavedieni uz manas ādas.
23.02.15
Naktstauriņi stutē ielas laternu stabus. Izmisušiem smiekliem, izmisušiem smaidiem. Meklē miesu, kam pieglausties, miesu no kā baroties. Nodrāzta elegance. Tik vien kā driskas pland vējā. Tās gaida kādu, kas paņems līdzi. Naktstauriņiem nav kur iet. Tik vien kā pažobele, kur smird.
Naktstauriņi stutē ielas laternu stabus. Izmisušiem smiekliem, izmisušiem smaidiem. Meklē miesu, kam pieglausties, miesu no kā baroties. Nodrāzta elegance. Tik vien kā driskas pland vējā. Tās gaida kādu, kas paņems līdzi. Naktstauriņiem nav kur iet. Tik vien kā pažobele, kur smird.
21.04.15
šodien ēdu zemenes ar pienu (meloju)
un jūtu kā starp zobiem čarkst zeme.
Vai atceries vecomāt, kā gājām vardes ķert
man toreiz bija bail un es ielecu tumsā
Jāņuguns kuram lecot pāri galvenais ir nepaklupt
ar dzīvi tā pat
tik pa jokam, jokam vien.
šodien ēdu zemenes ar pienu (meloju)
un jūtu kā starp zobiem čarkst zeme.
Vai atceries vecomāt, kā gājām vardes ķert
man toreiz bija bail un es ielecu tumsā
Jāņuguns kuram lecot pāri galvenais ir nepaklupt
ar dzīvi tā pat
tik pa jokam, jokam vien.
Naivs un bezjēdzīgs dzejolis par iemīlēšanos.
Aizved mani uz mākslas muzeju
un skūpsti mani zem gleznām
līdz īdzīgs apsargs izdzīs mūs uz ielas
kā klaidoņus bez mājām
Un tad mēs nopirksim Čaku
nāc es redzēju, tur veikalā
tas dzeltenos vākos ievākots
guļ pagājušā gadsimta čemodānā
Un brīžos kad pilsēta aizies gulēt
mēs ietīsimies nakts melnumā
un klausīsimies Dilana mūzikā
un kad būšu viena
tava ēna kritīs pār maniem palagiem
es neskumšu pēc tevis
jo pie manām durvīm vienmēr ziedēs pienenes
un kad dienaszaglis būs nozadzis dienu
es atļaušos būt banāla un teikšu
es laikam tevi mīlu
vēl nav tumšs, bet lēnām satumst.
Aizved mani uz mākslas muzeju
un skūpsti mani zem gleznām
līdz īdzīgs apsargs izdzīs mūs uz ielas
kā klaidoņus bez mājām
Un tad mēs nopirksim Čaku
nāc es redzēju, tur veikalā
tas dzeltenos vākos ievākots
guļ pagājušā gadsimta čemodānā
Un brīžos kad pilsēta aizies gulēt
mēs ietīsimies nakts melnumā
un klausīsimies Dilana mūzikā
un kad būšu viena
tava ēna kritīs pār maniem palagiem
es neskumšu pēc tevis
jo pie manām durvīm vienmēr ziedēs pienenes
un kad dienaszaglis būs nozadzis dienu
es atļaušos būt banāla un teikšu
es laikam tevi mīlu
vēl nav tumšs, bet lēnām satumst.
Notraušam putekļus no griestiem, plauktiem un miesas
Atgrūžam vaļā logus, elpojam, elpojam līdz plaušas pilnas.
Pārkožam lūpu, asins sāļā garšā. Vēl viena nodzīvota diena.
Atgrūžam vaļā logus, elpojam, elpojam līdz plaušas pilnas.
Pārkožam lūpu, asins sāļā garšā. Vēl viena nodzīvota diena.
1.maijs
Manā kafijā sabira ievu ziedi
baltas dvēselītes melnā jūrā
saindēta
tā pat kā mēs –saindēti. Sa- indēti
televīzijas indēti. Ziņu indēti. Sabiedrības indēti.
smokam no domām. Plēšam sevi pušu. Tveram pēc gaisa.
tveram, tveram,
nenotveram
mūsu plaušās uzplaukst ieva
Manā kafijā sabira ievu ziedi
baltas dvēselītes melnā jūrā
saindēta
tā pat kā mēs –saindēti. Sa- indēti
televīzijas indēti. Ziņu indēti. Sabiedrības indēti.
smokam no domām. Plēšam sevi pušu. Tveram pēc gaisa.
tveram, tveram,
nenotveram
mūsu plaušās uzplaukst ieva
