Šodien Tu piedzimi no jauna. Augšāmcēlies. Nē, ne jau kā Kristus, ne tik
brīnumaini. Tā vienkārši. Bet Tu piecēlies un izgāji uz ielas. Tu pat sarunājies ar
cilvēkiem. Vairs nevadi savas dienas paslēpies segas sargājošajos bezdibeņos. Šodien
Tu apsolījies sākt dzīvot.
Bet visu šo laiku Tu slēpies tumsā, telpā un netelpā - kaut kur pa vidu visam.
Tu sen nebiji runājis, un nu ir jāmācās no jauna. Agrāk Tavi sarunu biedri bija
tikai rakstnieku tēli. Bet nu tavā priekšā ir īsti, dzīvi, ar karstiem asiņu strautiem un
vidū pukstošu sirdi. Ar tiem ir jārunā pa īstam.
Agri Tev nācās pierast pie degvīna smakas un cigarešu dūmiem. Dažreiz
virtuvi klāja zili melni tabakas dūmi un lampa pie griestiem bija kā tālas bākas ugunis.
Tikai šī nebija osta. Ostās ir jāpaliek, bet Tu šeit palikt negribēji. Un tad nāca
Klusums kā vislielākais glābējs. Tu to lēnām ielaidi sevī. Sākumā tas izlaida saknes
Tavā galvā, tad Tavā sirdī. Un tad jau Tu pats kļuvi par Klusumu. Nejūtīgu. Tas
nebija tāds klusums, kas Tevi ieskauj un neļauj dzirdēt. Tas bija tāds, kas vēl vairāk
pastiprināja Tavu dzirdi un ļāva Tev saklausīt visklusāko dvēseles nopūtu.
Sākumā bija grūti. Vēl joprojām gribējās teikt, ka tā nevar. Nevar ļaut sev pagrimt.
Cilvēka mērķis dzīvē ir attīstīties, progresēt, nevis ļaut citiem sevi raut lejup. Tu
mēdzi to izkliegt, rakstīt un lūgt. Bet Tevi nedzirdēja. Bija naktis, kad klusēšana Tevi
smacēja kā melnas ēnas, tā taustījās, pūta Tev sejā simtgadīgu elpu un kliedza uz
Tevi.
Un, kamēr viņi dusmās cirta durvis un no veco māju stenderēm bira apmetums, tikmēr
no Tevis pamazām nobira uzticība cilvēkiem un dzīvei. Un tad Tu paslēpies no visa.
Tu vienmēr it kā biji visam klāt, bet neko nedevi un neko neņēmi. Tev nebija, ko dot,
un nebija spēka ņemt. Tevi redzēja un dažreiz pat dzirdēja, bet tas nekad nebija pa
īstam. Bija cilvēki, kas centās Tevi kā mazu, mirstošu putnu glābt, bet Tu biji tik
vienaldzīgs un nepateicīgs, ka visi tam atmeta ar roku un atstāja pašplūsmā. Nevar jau
teikt, ka pie visa vainīgs esi tikai Tu. Nē, šie sasodītie strīdi un nepazīstamo cilvēku
pārāk skaļās balsis, šie mūžīgie pārmetumi un, tas, kā tava mīļākā cilvēciskā būtne
lēnām grimst. Un, kad redzēji, ka nespēj viņai palīdzēt, Tu atteicies no visa. Tu vairs
neredzēji jēgu nekam no tā visa, ko Tu dari. No rītiem cēlies, devies dienas gaitās un
vakarā gāji gulēt. Bet tas viss bija tukšs, Tu neko no tā visa nejuti. Tikai akli un
mehāniski izdarīji visu, ko Tev lika un ko vajadzēja. Dažreiz nāca apjausma, ka
vajadzētu kaut ko mainīt, bet nebija ne jausmas, no kurienes sākt. Tu neticēji
svešiniekiem, savējiem, sev... Tu vēl turējies virs ūdens, bet visas glābšanas laivas
lēnām attālinājās.
Tu juti, ka slīksti un katra sekunde ir izšķiroša. Vai nu ar sakostiem zobiem peldēt uz
krastu, vai ļaut ūdenim uzvarēt.
Un tad bija lūzuma punkts.
Tas nāca negaidīti. Vienu dienu Tu noslēdzi līgumu ar Klusumu. Tā, kā citi pārdod
dvēseli Sātanam. Tikai tava cena nebija tik augsta. Līguma punkti paredzēja, ka
Klusums no Tevis atkāpsies, ja Tu pats tiksi no visa šī ārā. Sākumā tas izklausījās
neprātīgi. Domāji, ka ne jau Tu esi vainīgs pie visiem šiem mēsliem, kas notiek. Ne
jau Tu nosaki savu Likteni. Tas pats visu izplāno, un Tev tikai nākas tam pakļauties.
Bet, ja nu tomēr… Tās bija derības pašam ar sevi. Vai nu Tu varēsi vai nevarēsi. Vai
varēsi sevi atkal padarīt par sociālu būtni, kas nevairās no cilvēkiem?! Visgrūtāk ir
atkal kādu pielaist sev klāt. Tev ir bail, ka tas atkal sāpēs vai Tevi pievils. Tu biji
piesardzīgs. Tu tuvojies lēnām, apdomīgi. Ir egoistiski sevi tā sargāt, bet labāk būt
nedaudz egoistam, nekā ļaut sevi pazemot un nostādīt vienlīdzīgu nullei. Tevī ir tāda
spītība! Tu pierādīsi, ka vari, ka Tu esi kas vairāk. Varbūt šī spītība Liktenim bija tas,
kas Tevi paglāba. Tu lēnām cēlies... un izgāji ielās. Lēnām, vārdu pa vārdam uzsāki
sarunas. Lēnām iepazīstināji cilvēkus ar sevi. Sāki piepildīt savas vēlmes un realizēt
mērķus. Un nospļāvies par tiem, kuri Tev neticēja. Un Klusums Tevi lēnām atbrīvoja.
Ne jau pilnībā. Tevī vēl joprojām ir kāda daļa no šī Klusuma. Tu pats vēl esi daļa no
tā. Un tā bija līguma cena. Varbūt pa retam pienāks dienas, kad Klusums atkal Tevi
skars.
Tu esi mainījies. Es Tevi vairs nepazīstu. Tu smaidi pa īstam. Tu runā ar
svešiem cilvēkiem, Tu lēnām kļūsti par to, par ko vienmēr esi vēlējies būt. Zinu-tas
viss izklausās banāli, bet cilvēks jau ir nedaudz banāla būtne. Piekritīsi?
Un var jau būt, ka vajag iziet kam tādam cauri, lai saprastu, kāds Tu pats
patiesībā esi. Saki, ja es kļūdos, bet Tu taču tagad sevi pazīsti labāk? Atceros, ka reiz
teici: „Es tagad esmu kā klusā daba.” Tagad, kad man to visu saki, Tu smaidi. Tev
vajadzēja šo sarunu. Tev vajadzēja, lai spētu no tā visa atbrīvoties. Nu Tu esi izpildījis
visus Klusuma līguma punktus. Nu... Tu esi brīvs!
