Mēs vēl tiksimies
***
Pasākums beidzies, un mēs visi dodamies uz jūras pusi, lai baudītu saullēktu, veroties uz nepareizo debess pusi, tieši jūrā. Galvenais jau nav saullēkts, bet gan klusa kopābūšana. Pagājis neilgs laiks, bet apkārtējo klātbūtne ir izgaisusi. Šeit esmu es, un šeit ir jūra.
Pulkstens pieci no rīta. Vēl joprojām esmu pie jūras. Veros jūrā, nedaudz ierāvusies savā ap pleciem apsegtajā sedziņā, un dzirdu kā viļņi sitas cits pret citu, saplūstot ar balsīm, kas atskan no netālās atpūtas vietas. Miers. Stāvu šeit jau vairāk kā stundu, bet tā ir paskrējusi nemanot. Maigs vējš svilpo gar ausīm, cilājot manas matu cirtas, kas ļaujas brīvībai, ko vējš tām dod. Raugos uz savām kājām smiltīs. Smieklīgi, kā tās ir izveidojušas bedrītes, kurās paslēpties no rīta dzestruma. Sajūtas kā bērnībā, kad ar brāļiem taisījām smilšu pilis.
Ir jau pāri sešiem. Laiks doties uz māju pusi. Basās kājas piekļaujas katram dēlītim, kas ved talāk pilsētā. Tās pazīst šo vietu un pazīst ceļu, pa kuru dodas. Atrodos uz ielas, bet šoreiz satiksme nav manāma. Vienīgi kāds taksometrs mierīgi pabrauc garām, lai dotos pēc iereibušiem jauniešiem, lai vestu tos mājās. No rītiem Kūrmājas prospekts šķiet maģisks – cilvēku nav, bet nav arī vientulības sajūta. Pēkņi parādās saule! Tā laižas pāri katram ceļa izliekumam un atspīd katrā logā, kas gadās tai ceļā. Tā vien šķiet, ka tā skrien pie manis, bet tā nav. Saule pārskrien pāri manai galvai, atstājot vien nelielu siltuma sajūtu. Pavisam drīz jau visa pilsēta iemirdzas rīta burvībā un apkārt sāk parādīties pirmie cilvēki. Sākas ikdienas rosība. Arī mans solis paliek raitāks, jo steidzīgums no cilvēkiem rada steidzīgumu manī.
Esmu nonākusi pie savas mājas, bet iekšā iet vēl negribas. Pārlaižu skatu apkārt, lai noķertu katru sīkumu, ko manas acis spēj saskatīt. Aizveru acis, ieelpoju rīta svaigo gaisu. Ar mierīgu sirdi esmu gatava doties, jo zinu, ka mēs vēl tiksimies, Liepāja!
